Par Veselības ministrijas informatīvā ziņojuma projektu par atalgojuma pieaugumu

Rīgā, 2016. gada 24. martā Nr. 22

Latvijas Republikas Ministru prezidentam Mārim Kučinskim

Latvijas Republikas Valdības ministriem

Latvijas Republikas Valsts kancelejai

Veselības ministrijai

Par Veselības ministrijas informatīvā ziņojuma projektu (03.03.2016.) un par vienlīdzīgu atalgojuma pieaugumu

2015. gada 22. decembra Ministru kabineta sēdē biedrības „Latvijas Ģimenes ārstu asociācija” (turpmāk – LĢĀA) pārstāvji iebilda pret netaisnību mediķu atalgojuma paaugstināšanas jautājumā, proti, - ka piešķirtais valsts finansējums tiek sadalīts starp valsts un pašvaldību iestādēm (un ne tikai)[1], nevis vienlīdzīgi visiem valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem par vienu un to pašu darbu.

Šī gada 4. martā LĢĀA saņēma Veselības ministrijas vēstuli Nr. 01-08/1067 “Par informatīvā ziņojuma projektu”, ar kuru nosūtījusi mums dokumenta “Informatīvais ziņojums „Par ģimenes ārstu prakšu un valsts institūciju veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, kuriem nav paredzēts papildus finansējums atbilstoši likuma „Par valsts budžetu 2016. gadam” 66. pantam”” (turpmāk – Ziņojums) projektu “informācijai” (nevis iebildumu vai priekšlikumu sniegšanai).

Neskatoties uz Ministru kabineta 2015. gada 22. decembra sēdē doto uzdevumu „divu mēnešu laikā sagatavot un veselības ministram, iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par ģimenes ārstu prakšu un valsts institūciju veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, kuriem nav paredzēts papildu finansējums (..), un nepieciešamā finansējuma aprēķinu, lai arī šīm ārstniecības personām varētu nodrošināt atbilstīgu darba samaksas pieaugumu”, Veselības ministrijas sagatavotajā 03.03.2016. Ziņojuma projektā nav atrodami aprēķini par nepieciešamo finansējuma apjomu 2016. gadam, lai novērstu „nevienlīdzību darba samaksas pieauguma nodrošināšanā ārstniecības personām”[2]. Līdz šim problēmas aprēķinu veikšanai nav bijušas – ne 2013. gada beigās, ne 2014. gada beigās, kad aprēķini tika veikti savlaicīgi un tika izmantota visiem vienādi pielietota aprēķinu metodika. Pēc aplēsēm ģimenes ārstu prakšu atlīdzības paaugstināšanai nepieciešami ap 2,5 miljoni eiro.

Iebilstam pret to, ka Ziņojumā nav nepieciešamā finansējuma aprēķins un netiek prasīts papildus finansējums 2016. gadam vienlīdzīgam darba samaksas pieaugumam (atbilstoši 22.12.2015. Ministru kabineta sēdē dotajam uzdevumam).

Bez tam norādām uz būtiskām nepilnībām Ziņojumā.

Nav korekti salīdzināta vidējā darba samaksa - Ziņojumā vidējie darba samaksas aprēķini ģimenes ārstu praksēs nodarbinātajiem salīdzināti ar stacionāros strādājošo Nacionālam veselības dienestam norādīto vidējo mēneša amatalgu 2015. gada 6 mēnešos (nav zināms, vai ir vai nav iekļautas piemaksas). Bet nav ņemts vērā tas, ka ģimenes ārstu praksēm, kuras ir fiziskas personas, tika prasīti visi ienākumi, kuri ietver gan maksas pakalpojumus, gan ienākumus no citiem darbiem, kuri pat var nebūt saistīti ar veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, piemēram, par izglītošanas darbu u.c. Savukārt valsts un pašvaldību iestādēs strādājošajiem mediķiem atalgojuma paaugstinājums 2016. gadam tika aprēķināts bez pieprasījumiem par viņu pārējiem ienākumiem, piemēram, no citām darba vietām (liela daļa ārstniecības personu strādā vairākās darba vietās), un arī piešķirtās piemaksas nav iekļautas Ziņojuma aprēķinos.

Iebilstam, ka tā vietā, lai izpildītu Ministru kabineta sēdē doto uzdevumu - iesniegtu “nepieciešamā finansējuma aprēķinu”, Ziņojuma noslēdzošajā nodaļā “Darba samaksas pieaugumam nepieciešamais finansējums” tiek skaidrots, ka “neskatoties uz to, ka ģimenes ārstu praksēs strādājošo vidējā darba samaksa šobrīd mazliet pārsniedz stacionāros līdzīgus pienākumus veicošu nodarbināto darba samaksu, lai stiprinātu un attīstītu primārās veselības aprūpes līmeni, nepieciešams papildus finansējums arī ģimenes ārstu praksēs strādājošo darba samaksas pieauguma nodrošināšanai” (21. lpp.). Tādējādi Veselības ministrija izvairās no aprēķinu veikšanas un pamatošanas vienlīdzīga darba samaksas pieauguma nodrošināšanai (līdz 2014. gada beigām tika savlaicīgi pildīts).

Veselības ministrija neņem vērā faktu, ka valsts un pašvaldību iestādēs strādājošie ārsti galvenokārt veic tikai ārsta funkcijas un iestādei vadības, organizācijas, sagādes, grāmatvedības, IT atbalstu nodrošina citi darbinieki, savukārt ģimenes ārsta praksē pats ģimenes ārsts ir prakses vadītājs un lielāko daļu funkciju nodrošina pats vai maksā par to izpildi citiem. Par ģimenes ārsta prakses organizēšanu un vadīšanu prakses vadītājam pienākas augstāka atlīdzība nekā ārstam, kurš ir iestādes darbinieks.

Tātad Ziņojumā norādītie atalgojuma dati nav korekti salīdzināti un nav pamatots secinājums, ka: “(..) Ministru kabineta 2015. gada 22. decembra sēdes protokolā Nr. 68, 68§ noteiktais – (..) novērst nevienlīdzību darba samaksas pieauguma nodrošināšanā ārstniecības personām, daļēji ir izpildīts, piešķirot papildus 10 milj. EUR galvenokārt stacionāros nodarbinātajiem, tādējādi mazinot nevienlīdzību starp dažādās ārstniecības iestādēs strādājošām ārstniecības personām” (11. lpp.). Absurdi ir apgalvot, ka piešķirot piemaksas pie darba samaksas daļai mediķu[3], bet otrai daļai mediķu darba samaksas pieaugumam – ne, tiek panākts vienlīdzīgs darba samaksas pieaugums(!). Runa ir tieši par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, kur ģimenes ārsti nodrošina 6 miljonus vizīšu gadā. Turklāt primārās veselības aprūpes ārsta apmeklējuma vidējās izmaksas valstij 2014. gadā bija 9,73 eiro[4] un prognozējam, ka 2016. gadā izmaksas varētu būt ap 9,98 eiro. Salīdzinājumam – maksas konsultācijas (atkārtotas) cenas publiskās veselības aprūpes iestādēs ir ap 15-17 eiro, bet privātās iestādēs ap 25 eiro (un vairāk par pirmreizējām vizītēm). Respektīvi, valsts maksā ap 60% no maksas pakalpojuma cenas publiskās veselības iestādēs un ap 40% no maksas pakalpojuma cenas privātās iestādēs. Jāņem vērā, ka privātās iestādes pašas veic investīcijas un apmaksā kredītus, bet publiskām iestādēm ir pieejami valsts garantēti kredīti un no šī gada valsts veic slimnīcu kredītu apmaksu. Ģimenes ārstu praksēm nav pieejami valsts garantēti kredīti.

Ņemot vērā datus par ambulatoro apmeklējumu skaitu uz vienu iedzīvotāju, var konstatēt, ka vairāk nekā puse pakalpojumu sekundārajā ambulatorajā veselības aprūpē tiek sniegti par maksu.[5] Savukārt primārā veselības aprūpe ir galvenokārt valsts finansēta par attiecīgi zemākiem tarifiem - atšķirībā no citiem speciālistiem, kuri nostrādā noteiktu darba apjomu, konsultāciju skaitu “kvotu” ietvaros par valsts tarifu un pēc tam turpina konsultēt par maksu par daudz augstākiem tarifiem.

Tāpat arī nav ņemts vērā, ka uz ģimenes ārstiem zemākās atalgojuma likmes neattiecas un 163 jeb 12% mazo prakšu, kurās reģistrēto pacientu skaits ir līdz 999 pacientiem (pie vidējā reģistrēto pacientu skaita 1578), finansējums ir būtiski zemāks - par 33% mazāks nekā vidēji uz praksi un par 56% mazāks nekā lielajās praksēs ar vairāk nekā 2000 pacientiem. Rezultātā pēc prakses izdevumu segšanas ģimenes ārstam atlikušie ienākumi paliek vismaz divas reizes mazāki nekā lielās praksēs un ir tuvu vidējam māsu atalgojuma līmenim. Jānorāda, ka arī tās 385 jeb 29% ģimenes ārstu prakses ar 1000 – 1499 pacientiem saņem par 19% mazāku finansējumu nekā vidēji un viņu atlikušie ienākumi pēc prakses izdevumu nomaksas atbilst tautsaimniecībā strādājošo mēneša vidējai darba samaksai, kas nav adekvāta ģimenes ārsta kvalifikācijai un atbildībai par cilvēka veselību un dzīvību, kā arī prakses vadītāja funkcijām un atbildībai.

Lūdzam nodrošināt vienlīdzīgu darba samaksas pieaugumu par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu 2016. gadā, piešķirot finansējumu ģimenes ārstu prakšu ārstniecības personu atalgojuma pieauguma nodrošināšanai ~ 2,5 miljonu eiro apmērā, piemēram, no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Kā arī lūdzam iespēju piedalīties un izteikties Ministru kabineta sēdē, kad tiks skatīts šis Ziņojums.

Biedrības „Latvijas Ģimenes ārstu asociācija” prezidente Sarmīte Veide




[1] un dažām privātajām kapitālsabiedrībām  - SIA „Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība” un SIA “Aizkraukles slimnīca”, kādas tās ir atbilstoši Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 1. panta pirmās daļas 6. punktam: “privātā kapitālsabiedrība - kapitālsabiedrība, kurā kapitāla daļas vai akcijas pieder publiskai personai un citai personai (izņemot personāla akciju īpašniekus)”

[2] Ministru kabineta 22.12.2015. sēdes protokola Nr. 68, 68§ 

[3] Darba samaksas piemaksas noteiktas ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.1529 "Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība" 33. pielikumu “Finanšu līdzekļu sadalījums darba samaksas pieauguma nodrošināšanai 2016. gadā” 199 iestādēm, tai skaitā pašvaldību iestādēm, kurās strādā kā darba ņēmēji ģimenes ārsti, ārsta palīgi un māsas, kuri veic vienu un to pašu darbu, ko citi kolēģi ģimenes ārstu praksēs, tikai no 2016. gada par atšķirīgu samaksu.

[4] Nacionālā veselības dienesta 2015. gada Vēstis Nr. 23, 26.lpp.

[5] Centrālās statistikas pārvaldes dati par 2014. gadu - ambulatoro apmeklējumu skaits uz vienu iedzīvotāju ir 6,2, ja atbilstoši Nacionāla veselības dienesta datiem valsts apmaksā 1,6 sekundārās veselības aprūpes apmeklējumus, tad par maksu tiek sniegti vēl tikpat – 1,8 vizītes uz vienu iedzīvotāju.

by